Ja kāds pirms pieciem gadiem man būtu pateicis, ka sēdēšu naktī, skatīšos ekrānā un gaidīšu trīs scatter simbolus – es būtu smējies. Bet te nu es esmu. Un, zini, nav jau slikti. Vienkārši… negaidīti viss sanāca.
Vakarā sēdēju mājās, neko īpašu nedarīju, un draugs čatā saka: “Tu esi mēģinājis Book of Ra?” Es – nē. Viņš: “Pamēģini, tas kā Indiana Džonss, tikai ar likmēm.” Un viss aizgāja pa slīpumu.
Iegāju. Ruļļi griežas, kaut kādi simboli, grāmatas. Pirmie griezieni neko nedeva. Bet tad – klikšķis! Kaut kas sakrita, nauda pieauga, un tajā brīdī – bams – smadzenes ieslēdzās. Ne jau par summu bija runa. Tas sajūtas moments.
Sākumā domāju – nu labi, vienu reizi, tīri tāpat vien. Bet tad pamanīju, ka sāku atgriezties. It kā nejauši, bet tomēr biežāk nekā vajadzētu. Un te vairs nav tikai par naudu – tur ir tāds kā vilkme, gribas vēl.
Eksperimentēju. Viens spēļu automāts, otrs, trešais. Dog House – foršie suņi. Sweet Bonanza – saldumi, augļi. Katrs slots ar savu noskaņu. Daži nomierina, citi – tieši otrādi, izrauj no krēsla.
Dažreiz paveicās. Dažreiz viss gāja uz leju. Bijis tā, ka aizveru spēli ar tukšu kontu un domāju: “Nu labi, pats vainīgs.” Un nākamajā dienā atkal atveru. Kāpēc? Nezinu. Iespējams, pieradums. Varbūt cerība. Bet kaut kas tur ir.
Tagad jau mierīgāk uz to visu skatos. Nespiežu. Nespēlēju ar domām “šoreiz noteikti dos”. Vienkārši – kad ir noskaņojums. Bez lielām ilūzijām, bet ar interesi. Jo, godīgi, spēļu automāti ir tāda jocīga lieta: vienlaikus relaksē un sasprindzina.
Tā arī spēlēju. Bez trakuma, bet ar baudu. Dažreiz laimēju. Dažreiz vienkārši atslēdzos no ikdienas. Galvenais – zināt, kad pietiek. Pārējais jau… kā aizies.